Man bija 29 gadi un es meklēju jaunu darbu. Es tikko biju pabeigusi darba interviju lielā mārketinga uzņēmumā, bet kautrība ar mani kārtējoreiz izspēlēja sliktu joku: es biju pārliecināta, ka neviens man neatzvanīs.

Lifts bija tikko sācis kustēt uz pirmo stāvu, kad pēkšņi tas apstājās. Es meklēju atbalstu pie sava “ceļabiedra”, kuru līdz šim tik tikko biju pamanījusi. Viņš bija ap četrdesmit gadus vecs vīrietis, ļoti eleganti ģērbies, iesauļojies un perfekti noskuvies. Tomēr visvairāk mani pārsteidza viņa šausmu pilnais skatiens. Es vēl nepaspēju atvērt muti, kad viņš man vārgi teica:

“Es ciešu no klaustrofobijas.”

“Neuztraucieties, kāds mūs drīz izlaidīs …” Es nospiedu trauksmes pogu, un pēc kāda laika nomierinoša balss mūs informēja, ka tehniķi jau ir informēti, un lūdza mūs saglabāt mieru.

“Ar šībrīža satiksmi, viņi atbrauks ne ātrāk kā pēc pusstundas!”

“Neuztraucieties. Mums nekas nedraud…”

“Viegli teikt! Jūs nezināt, kam es šobrīd eju cauri. Es jūtos nosmacēts…” Viņš turēja acis ciet un es redzēju, kā viņš nobāl. Uz viņa pieres parādījās sviedri, un viņš sāka smagi elpot.

“Jums taisnība. Sakiet, vai varu ko darīt, lai jums palīdzētu?”

“Pastāstiet man stāstu.”

“Stāstu?!”

“Man jātiek prom no šejienes, vismaz manā prātā.”

“Labi… em… lūk… reiz sensenos laikos…”

“Nē, nē, nē… Vai es jums izskatos pēc bērna? Pacentieties izklausīties ticami, lūdzu!”

“No no no… Do I look like a child to you? Try to be credible, please!”

Es mēģināju aptvert šo konceptu, bet man vispār nebija skaidrs, kā to darīt. Es neko nezināju par šo cilvēku… kā gan es varēju tūlīt pat izdomāt stāstu, kas viņu ieintriģētu? Es viņu nopētīju, meklējot iedvesmu: viņam bija rudi mati (kas man atgādināja klasesbiedru, kurā reiz biju iemīlējusies) un savāda vaigubārda (kā vienam aktierim, ko biju redzējusi kino un kura vārdu es vispār neatcerējos); rokās viņam bija žurnārs ar nosaukumu “Molossers: īpašais franču buldogs”; pēc viņa platajiem pleciem šķita, ka viņš bieži apmeklē sporta zāli… Es sapratu, ka taustos pa tumsu. Mēģinot saglabāt mieru, es dziļi ievilku elpu un ievēroju viņa smaržas: tās bija ļoti aromātiskas un atgādināja kafiju. Šī pēdējā detaļa atgādināja man par ziņu rakstu, ko biju izlasījusi tajā rītā, ēdot brokastis.

“Piedodiet, mans prāts vienkārši ir citur… Mans darba devējs mani steidzami izsauca pie sevis: prasīgs klients vēlas priekšlikumu savai nākamajai reklāmas kampaņai. Man ir tikai pusstunda, lai atrastu saukli kafijai… Atvainojiet, es novirzos no tēmas…”

“Es neko nesaprotu no mārketinga, bet esmu labs kafijas patērētājs…”

“Pēc mazāk nekā mēneša būs starptautiskā Kafijas diena, un mums nepieciešama ideja, ko aizsūtīt klientam. Es pētīju šo tēmu visu nakti, bet es nezinu, ar ko lai sāk, jo es pat vairs nedzeru kafiju…”

“Jūs nezināt, no kā atsakaties. Bet kāpēc tā?”

Nekas no šī nebija taisnība (izņemot starptautisko Kafijas dienu, par kuru izlasīju avīzē), bet varbūt es biju uz pareizā ceļa…

“Tas ir garš stāsts. Pirms trīs gadiem, puisis, kurā biju iemīlējusies, man teica: “Man ar tevi ir jāaprunājas. Satiekamies pēc divām stundām uz kafiju.” Man šķita, ka es sapņoju!

Es biju tik satraukta, ka izgāju uz šo tikšanos ļoti laicīgi. Pēkšņi uznāca vētra, kas man lika no tās patverties kinoteātra durvju ailē pa ceļam…”

Mani bija pārņēmusi mana fantāzija. Bet tagad viņa acis bija vaļā, un viņš mani vēroja ar ziņkārības ēnu. Viņš klausījās klusējot. Man šķita, ka tā ir laba zīme…

“Es trauksmaini gaidīju, kad beigsies lietus, jo man nebija lietussarda un es negribēju ierasties uz tikšanos cauri slapja. Tieši tajā brīdī viņš iznāca no kinoteātra… kopā ar manu labāko draudzeni!”

“Un ko jūs izdarījāt?”

“Es aizgāju uz tikšanos un iedzēru ar viņu kafiju… Protams, es biju sagatavojusies un zināju, kā notēlot, ka šie jaunumi mani necik nepārsteidz. Lai sevi mierinātu, es aizgāju uz dzīvnieku patversmi un adoptēju suni… Spartaku! Viņš ir jauktenis, tomēr ļoti skaists franču buldoga krustojums. Ļoti mīlīgs! Un tā bija mana pēdējā kafija. Tagad pat doma par kafiju man šķiet pretīga, un es vispār nezinu, kā pārliecināt citus par pretējo.”

“Nu, tas ir saprotami… Bet tam nevajadzētu ietekmēt mūsu darbu! Netērēsim laiku veltīgi, vai tad jums nav atlikusi vien pusstunda?”

Meklējot īsto saukli, mēs sākām interesantu diskusiju. Runājām par bistro, pamošanos pie patīkama aromāta, jaukām pauzēm ar draugiem, bet visvairāk… par franču buldogiem! Viņam pašam bija 3 šādi suņi, un viņš atzinās, ka Spartaka adopcija bija tā stāsta daļa, kas viņam vislabāk aizķērās prātā. Un īsi pirms ieradās palīdzība, viņš bija izdomājis viņaprāt vislabāko saukli: “Aiz katras labas idejas vienmēr slēpjas laba kafija!”

2. Stāstu izmantošana efektīvai mācīšanai

Pat ja jūs, iespējams, nebūsiet ieslēgts kā šis stāstnieks, jums kā pedagogam var būt noderīgi atklāt, kā stāsti var palīdzēt izveidot konstruktīvu pieeju konkrētos mācību brīžos. Stāstīšanas tehnika jo īpaši var palīdzēt uzsākt mācīšanās pieredzi, kurai nepieciešama motivācija un iesaistīšanās, piemēram, izlaušanās spēli.

2.1. Stāstu stāstīšana: definīcija un fukciijas

Sāksim ar to, ka definēsim, kas ir stāstu stāstīšana. Tā ir komunikatīva metode, kas izmanto stāstus, lai nodotu ziņu. Mērķis ir piesaistīt klausītāja / lasītāja uzmanību, radot viņā vēlmi sekot stāstam, lai uzzinātu, “kā tas beidzas”. Galvenais mērķis ir iesaistīšanās: stāstā iesaistīts lietotājs neizbēgami pievērsīs vislielāko uzmanību un uztvers stāsta vēstījumu.

Šī disciplīna tiek plaši pētīta un izmantota dažādās jomās (uzņēmējdarbībā, didaktikā, reklāmā utt.), jo tā var būt ārkārtīgi efektīva. Tā atbilst vairākām vajadzībām, tostarp:

pieredzes apmaiņai;
emociju izrādīšanai;
sociālu un reliģisko vērtību iezīmēšanai;
izklaides nodrošināšanai;
ievirzīšanai konkrētas izvēles izdarīšanai;
dabisko un vēsturisko fenomenu izskaidrošanai;
attiecību veidošanai;
izglītošanai un zināšanu nodošanai.

Stāstu stāstīšana kopš seniem laikiem tika uzskatīta par priviliģētu saziņas veidu ne tikai iedzīvotāju tradīciju un kultūras identitātes nodošanai un vērtību, simbolu un ideju sistēmas izveidei un koplietošanai, bet arī izglītības un apmācības nolūkos. Homērs un Ezops senajā Grieķijā, Gilgameša epopeja Mesopotāmijas civilizācijās, un Hesiods un Vecā Derība ebreju tautas vidū ir tikai daži piemēri, kas parāda, kā senatnē izglītība balstījās uz stāstījumu.

2.2. Stāstu stāstīšana, mācīšana un STEAM

Stāstu stāstīšana patiešām ir lielisks elements apmācībās, jo tā stimulē interesi, zinātkāri, iesaisti un atmiņas attīstību (Conle C., 2003).

Nenoliedzami, dažas tēmas un jautājumi ir vairāk piemēroti transponēšanai stāstījuma formā nekā citi. Kamēr stāstu pielietojuma iespējas humanitārajā nozarē noteikti ir vieglāk saskatāmas (piemēram, lai izskaidrotu feodālo sabiedrību ar stāsta palīdzību), runājot par STEAM, var rasties dažas grūtības. Tomēr šīs grūtības nav tik ļoti saistītas ar argumentiem un iespējām kā ar lielāko radošo piepūli, kas jāpielieto, lai atrasu pareizo pieeju. Piemēram, fiziķis Ričards Feinmans spēja izskaidrot enerģijas saglabāšanu ar pasakas palīdzību (Feynman, R. P., 2000).

Ir vairāki elementi, kas nosaka veiksmīgu stāsta izmantošanu STEAM mācībās.

Pirmkārt, stāstījuma izmantošana dažās didaktiskās darbības fāzēs var izrādīties funkcionāla, jo ļauj izveidot alternatīvu komunikācijas kanālu (Norris et al., 2005). Stāstot, mēs varam izmantot iztēles, fantāzijas un jūtu sfēru. Tas pozitīvi ietekmē reakciju uz didaktisko priekšlikumu, radot pozitīvas cerības. Uzsākt mācību stundu ar “Tagad es pastāstīšu stāstu” nozīmē, ka skolēni to uztvers kā atvērtas iekavas, kas pieejamas visiem, it kā tas būtu aicinājums iekārtoties ērtāk un klausīties, un likt savai iztēlei strādāt.
Fakti un darbības stāstījumā šķiet konkrētāki un saprotamāki. Šī pieeja padara visu par vairāk pazīstamu un ļauj skolēniem iesaistīties, atpazīstot zināmus elementus, kas atsauc atmiņas.
Stāstījuma forma iekļauj sevī kaut ko jaunu un negaidītu, radot šaubas, liekot izvēlēties neierastu skatpunktu. Tas rada zinātkāri un notur uzmanību, nostādot zinātnisku un nezinātnisku valodu vienā līmenī (Avraamidou, L . et al., 2009). Tāpēc tehniskā stingrība un stāstījuma forma tiek saskaņota ar radošas pieejas palīdzību.
Stāstīšana ļauj sakārtot domas un saturu loģiskā ceļā, kas ietver vairākus komunikācijas kanālus, no vizuālajiem līdz dzirdes kanāliem, tādējādi vienlaikus stimulējot kognitīvās, lingvistiskās un mnemoniskās prasmes. Turklāt mūsdienās mēs varam viegli izveidot ne tikai vārdus un attēlus, bet arī videoklipus, grafikas, diagrammas, kartes, animācijas utt. Mēs runājam par “digitālo stāstu stāstīšanu”, kas nozīmē šo elementu organizāciju transmediju stāstījuma struktūrā, kas veidota ar digitālo rīku un tehnoloģiju palīdzību.

Kā konkrēti stāstu stāstīšanu pielietot STEAM mācībā? Apskatīsim dažas iespējamās pieejas:

2.2.a Meklējiet jaunu viedokli par problēmu un / vai tēmu.

Plaši izplatīta pieeja ir sākt no aktualitātēm vai mūsdienu vēstures, lai ieviestu jaunas tēmas vai uzdotu jautājumus. Šī pieeja ļauj izveidot saikni starp mācīšanās pieredzi un dzīves pieredzi, nododot prasmes saskaņā ar cēloņu-seku loģiku.

Piemēram, varētu pieiet tēmai par ātruma, attāluma un laika aprēķināšanu, uzsākot to ar stāstu par 2016. gada Olimpisko spēļu sacensībām, kurās pirmoreiz piedalījās bēgļu komanda, kas nepārstāvēja nevienu valsti, bet gan uzstājās zem olimpiskā karoga.

Vai pastāstot par dzīvo leģendu Fēliksu Baumgartneru, austriešu izpletņlēcēju, un viņa lēcienu no stratosfēras, kas iezīmēja zemes zinātnes rašanās ēru.

Vai atgriežoties 1714. gadā, kad Anglijā tika ieviesta balva ar nosaukumu “Ģeogrāfiskā garuma akts” (“Longitude Act”), kas solīja 20 000 mārciņu (mūsdienās apmēram 8 miljonu eiro) tam, kurš spētu atrisināt ģeogrāfiskā garuma aprēķinu, lai novērstu virkni katastrofālu kuģu avāriju.

2.2.b Rosiniet jaunas interpretācijas

Ir iespējams pastāstīt par zinātnieku dzīvi, lai skolēniem liktu aptvert un novērtēt to, ka tas, ko viņi mācās, is “parastu cilvēku” darba rezultāts. Tādā veidā viņi var atklāt slavenu cilvēku “cilvēcīgo” aspektu (piemēram, Albertam Einšteinam bija grūtības skolā, bet Īzakam Ņūtonam bija nelaimīga bērnība).

2.2.c Izmantojiet spēles

Šī ir pieeja, kurā ir visplašāk pielietojams radošums. Stāsta izmantošanas mērķis var būt ieviest scenāriju, lai simulētu visdažādākās situācijas. Tas var ļaut mums piesaistīt klausītājus kādam uzdevumam, iedomāties prestižas sacensības, simulēt scenāriju, kurā varoņiem ar dažādām lomām ir jāpiedāvā dažādi problēmas risinājumi, jāizveido komandas, kurām jāsadarbojas utt. Zinātniskā teorija kļūst par mūsu spēles noteikumu kopumu, kuru var pasniegt radošā un kontekstualizētā veidā.

Šajā gadījumā stāstījums rada aicinājumu uz darbību, kā tas ir ar scenārijiem, kuriem seko izlaušanās spēles pieredze, kas liek skolēniem pieiet izvēlētajai tēmai kā neatņemamai stāsta sastāvdaļai.

Izlaušanās istabas pieredzi var kontekstualizēt pēc pēdējā minētā punkta, taču stāstu un scenāriju veidošanai noteikti var iedvesmoties arī no tā, par ko rakstījām arī iepriekšējās rindkopās.

2.3. Some inspiration for STEAM Izlaušanās istaba/spēles

Pamēģināsim ieteikt dažus sižeta piemērus:

Ir lieliska diena Fēliksam Baumgartneram, austriešu izpletņlēcējam: cilvēki pie televizoriem visā pasaulē gaida viņa jauno lēcienu no stratosfēras, kas ieies vēsturē kā jauns rekords! Taču skaudīgs sāncensis viņu ir iemidzinājis un ieslēdzis slepenā kamerā (vai varbūt kosmosa kuģī, kas riņķo ap stratosfēru?). Viņa glābšana ir jūsu rokās!
Mēs atrodamies Einšteina kādreizējā mājā, un mums ir jāatrod, kur ir noslēpta ļoti īpaša viņa vēstule (spriežot pēc viņa pētījumiem, viņš to varētu būt uzrakstījis ar slepena koda palīdzību!). Mēs nezinām, ko satur šī vēstule, taču tas varētu būt nepublicēts pētījums, kas pārsteigs visu pasauli.
1719. gadā Džons Harisons, tikai 20 gadus vecs galdnieka dēls, uzbūvē koka pulksteņu sēriju bez berzes. Apzinoties savas prasmes, viņš nolemj koncentrēties uz ģeogrāfiskā garuma akta balvu. Viņš dodas uz Londonu, lai prezentātu savu ideju komisijai, kas sastāv no pazīstamiem astronomiem un pulksteņu meistariem, taču atklāj, ka komisija ne reizi nav sanākusi, jo tai nav iesniegti izskatīšanai atbilstoši projekti. Džons izlemj savu projektu parādīt, pieklauvējot pie komisijas locekļa Džordža Grahama durvīm. Tas, ko nestāsta grāmatas (vai, pareizāk sakot, mūsu stāsta konflikts) ir fakts, ka pie durvīm viņu sagaidījis savāds sulainis, kas ieslēdza Džonu pazemes kamerā, gribēdams pārņemt viņa darbus. Tas var tikt novērsts tikai ar jūsu palīdzību!
Lai pārbaudītu sava darba efektivitāti, klasē izmantotās bioloģijas mācību grāmatas izdevējs ir izstrādājis novatorisku testu. Izdevniecība nupat informēja, ka šim pārbaudījumam ir izvēlēta klase, un paziņoja, ka par šo neērtību bērniem tiks piešķirta interesanta atlīdzība. Uzdevums ir atrast izeju no aizslēgtas klases, un mīklas, kuru atrisinājumi palīdzēs to izdarīt, ir saistīti ar vienu vai vairākām grāmatas sadaļām. Protams, būtu labi nodrošināt bērniem solīto balvu, taču arī vienkārši diena bez mājasdarbiem var tikt ļoti novērtēta.

3. Kas ir veiksmīga stāsta atslēgas?

Kas var jums palīdzēt realizēt labu stāstīšanu? Džo Lamberts, Digitālās Stāstīšanas Centra dibinātājs Kalifornijā, ir identificējis dažus noderīgus elementus:

personīgs viedoklis;
stāstījuma struktūra, kas rosina jautājumus un dod nozīmīgus jautājumus;
emociju un iesaistoša satura lietošana;
stāstījuma ekonomija (var pateikt daudz, runājot maz);
economy of the narrative (you can say a lot with little);
stāstījuma modalitātēm atbilstošs temps.

Stāstiem nav obligāti jābūt ar laimīgām beigām. Svarīgs elements, kas palielina lietotāja uzmanību, ir autentiskuma uztvere (Fontana A., 2009). Pat tad, ja stāstam par citplanētiešu nolaupīšanu, mēs varam radīt ticamību un autentiskumu, ja esam pārliecināti par stāsta mērķi.

3.1. Iespējamā stratēģija

Sākot ar Lamberta identificētajiem elementiem, pamēģināsim saprast, kādai jābūt mūsu stratēģijai:

Uzticēšanās stāstītājam: mūsu jūtas pret stāstītāju ietekmē mūsu reakciju uz viņa/viņas stāstu. Jūs varat izmantot elementus, kas kalpo, lai stiprinātu stāstu un atbalsta izteikto viedokli. Viena no metodēm, kā to izdarīt, ir piepildīt stāstu ar informāciju vai novērojumiem, kas parāda, ka jūs nestāstāt kaut ko, kas uz jums neattiecas, bet gan kaut ko, kur esat bijis iesaistīts. Tas palīdz veidot ticamību un uzticību (piemēram, stāstā, kas ir šīs rokasgrāmatas ievadā, lai piešķirtu tam ticamību, meitene atstāsta epizodi, ko it kā ir piedzīvojusi pati personīgi).
Atpazīstamības ieviešana: Jo vairāk stāsts šķiet pazīstams, jo spēcīgāks tas ir. Auditorijai stāstā ir jāatpazīst zināmi elementi, kas atsauc atmiņas, pazīstamas sejas, jau izdzīvotas pieredzes. Lai to panāktu, iespējams salīdzināt stāsta varoņus zināmiem cilvēkiem, savienojot stāsta problēmu ar kaut ko, ko auditorija jau zina vai pazīst (piemēram, ievadā minētajā stāstā, meitene novēro vīrieti un rada scenāriju un varoņus no dažiem elementiem).
Vietas atstāšana iztēlei: stāsti ir pārliecinošāki, kad lasītājs izprot to nozīmi patstāvīgi. Efektīva stāstīšana nodod ziņojumu, atstājot brīvu vietu klausītāja iztēlei, kur viņš var radīt viņam pašam atpazīstamus attēlus.
Strādāšana ar emocijām: Stāstiem nepieciešama dramatiska attīstība un emocionālā dinamika. Stāstītājam ir jāiesaista publika. Kad viņš stāsta stāstu, viņam ir jājūtas kā stāsta daļai. Nepietiek tikai ar faktu atstāstīšanu, kas liek domāt, ka auditorija ir pasīvi klausītāji: mūsu mērķis ir panākt, lai publika izjūt emocijas un atmiņā paliekošas sajūtas (bailes, ziņkārību, mieru, jautrību utml.), stimulējot viņu iztēli.
Vienkāršošana: Vienkārši stāsti ir spēcīgi stāsti. Vienkāršošanu var izmantot, lai atbrīvotos no visa, kas stāstījumā ir lieks: piemēram, izgrieztu notikumus, apvienotu divus maznozīmīgus varoņus vienā, samazinātu atsauču skaitu uz dažādām vietām. Šeit var noderēt gan konkrēti piemēri, gan vispārīgu vārdu izmantošana.
Iedziļināšanas veicināšana: Jo vairāk lasītāji ir iesaistīti stāstā, jo lielāka iespēja, ka rezultātā aicinājums uz darbību būs efektīvs. Jautājumu pielietošana stāstā var izrādīties noderīga šim nolūkam, jo tas rada tiešu kontaktu starp stāstītāju un klausītājiem un palīdz veidot ciešu saikni.
“Sabiedroto” identificēšana stāstā: Uzmanību un ziņkārību ir vieglāk noturēt, ja izmantojam elementus, kas tās var pareizajā brīdī atdzīvināt (ne pārāk bieži, bet arī ne pārāk reti). Pagriezieni, viltus pavedieni un negaidīti notikumi nodrošina to, ka auditorija nezaudē ziņkārību par to, kas notiks, un kā attīstīsies stāsts. Sevišķi tad, ja runājam par izlaušanās spēlēm, objekti var radīt pārsteigumu, neziņu vai ziņkārību. Piemēram, ko dara iesaiņota dāvana nozieguma vietā? Objektiem ir iespējams piedēvēt īpašu nozīmi un gandrīz cilvēcisku personāžu iezīmes. Taču nedrīkst aizmirst, ka šādu objektu ieviešana jāsaskaņo ar nozīmīgiem stāsta elementiem, konfliktu un tā atrisinājumu. Dažkārt pietiek ar pāris labi aplūkotām detaļām, lai tās paliktu ierakstītas lasītāju prātos.

3.2. Empātija: kā to radīt?

TAugstāk aprakstītajai stratēģijai ir ļoti specifisks mērķis: radīt empātiju. Bez empātijas nav iespējams likt publikai justies kā neatņemamai stāsta sastāvdaļai, un klausītājs paliek pasīva vērotāja lomā. Šāds stāsts reti būs efektīvs, un stāstītājs nedrīkst to pieļaut, sevišķi tad, ja runa ir par stāstu, kas veido aicinājumu uz darbību, lai uzsāktu izlaušanās spēli..

Lai radītu empātiju, nepieciešams radīt konfliktu, kas diriģē (pivots) visu stāstu. Tas ir galvenais elements, ko stāstītājs var izmantot, lai iekļūtu klausītāju prātos. Konflikts var būt izteikts kā pārbaudījums, nepatīkams notikums, antagonists. Tas ir acīmredzami nepārvarams šķērslis, kas atdala galveno varoni no viņa mērķa. Konflikta priekšā lasītājs / klausītājs atrod motivāciju palīdzēt protagonistam atrast risinājumu un tikt galā ar problēmu (aicinājums uz darbību). Tādēļ motivācija, griba un apņēmība šeit spēlē ļoti svarīgu lomu. Kā var radīt empātiju? Nav vienas konkrētas receptes vai likuma, tomēr daži ieteikumi var izrādīties noderīgi:

3.2.a Sākotnējā ideja

Tēma: fokuss uz mērķi. Zinot auditoriju, stāstītājs var identificēt, kas varētu radīt interesi, ziņkārību un piesaistīt uzmanību;
Varoņi: mēs iztēlojamies varoņus, kas būtu pievilcīgi mūsu auditorijai un radītu attēlus viņu prātā;
Vide: mēs izvēlamies neikdienišķus scenārijus, ko varam pareizi kontekstualizēt (pat ar nedaudziem elementiem), lai radītu ticamību un stiprinātu stāstu.

Izdomāt visas šīs lietas detaļās pirms rakstīšanas sākuma palīdzēs atvieglot rakstīšanas procesu.

3.2.b Efektīvs un aizraujošs ievads

Ievads ļauj ātri notvert (bet arī tikpat ātri pazaudēt) publikas uzmanību. Tieši šis ir moments, kad ar publiku jāizveido empātiska saikne, tāpēc jācenšas uzrakstīt intriģējošu un aizraujošu ievadu. Tā fukcija ir iepazīstināt ar protagonistu, kontekstu, kurā viņš atrodas, un viņa stiprās un vājās puses, taču tam nebūt nav jābūt didaktiskam. Tā vietā mēs varam atrast visvairāk piesaistošu stāsta elementu un sākt ar to.

3.2.c Ritms

Lai publika negarlaikotos, jāizmanto raits temps, un nedrīkst apmaldīties novirzēs no stāsta. Šim nolūkam jāatbrīvojas no visa, kas stāstā nav nepieciešams.

3.2.d Aicinājums uz darbību un atrisinājums

Pozitīvai konflikta atrisināšanai jāpieprasa auditorijas aktīva iesaiste. Klausītājam jājūt, ka bez viņa palīdzības galvenais varonis netiks galā. Publikas motivāciju iesaistīties var radīt arī atklājot tos labumus, ko klausītājs iegūs, kļūstot par protagonista sabiedroto. Šādā veidā mēs veidojam visu stāstu tā, lai lasītājs ir pārliecināts, ka palīdzēšana galvenajam varonim dod viņam iespēju gūt kaut ko labu sev vai kādam citam.

3.2.e Intonācija

Šī nebūt nav mazsvarīga detaļa: balsij jāskan pārliecināti un pārliecinoši. Mēs nododam spēku un pārliecību, izpaužot stāstā paši sevi.

Kad stāsta veidošanas un definēšanas darbs ir pabeigts, nākamais solis ir atrast resursus, kas palīdzēs padarīt mūsu darbu pēc iespējas konkrētāku, balstoties uz galīgo rezultātu, kuru mēs vēlamies realizēt. Nākamajā sadaļā aplūkosim, kādi šim mērķim noderīgi resursi pieejami internetā.

sadaļa

IEVADS

Nākamā sadaļa

Kā izveidot izlaušanās istabu izglītībai