Bīdāmās durvis

Televīzijā dzirdat, ka Romas slimnīca Spallancani saņēma izcilības balvu cīņā pret koronavīrusu. Jūs esat diezgan noguris un uz dažām sekundēm aizverat acis. Jūs pamostaties, vairs nesēžot uz sava dīvāna. Telpa izskatās kā veca ķīmijas laboratorija. Sajūta tāda, it kā atgrieztos laikā! Bet kas notiek? Vīrietis baltā halātā ir aizņemts darbā un šķiet ļoti noraizējies. Viņš iepazīstina ar sevi kā ... Lazaro Spallancani! Apbrīnojami, cilvēks, kura vārdā ir nosaukta slimnīca, par kuru dzirdējāt pa TV! Viņš cenšas pabeigt svarīgu eksperimentu, kas var atspēkot spontānas ģenerēšanas teoriju, ko zinātnieku aprindas plāno turpināt atbalstīt, arī viņa angļu kolēģa Džona Nīdhema veiktā eksperimenta dēļ. Spallancani ir pārliecināts, ka tas ir absurdi, un jums liekas, ka viņam ir taisnība. No skolas jūs atceraties, ka spontānās ģenerēšanas teoriju vēlāk, 1859. gadā, atspēkoja francūzis Luijs Pastērs. Spallancani ir svarīgi, lai viņš varētu pabeigt eksperimentu stundas laikā, citādi viņš zaudēs darbu. Jūs nevarat ļaut tam notikt! Lazaro ir vajadzīga pēdējā sastāvdaļa, kas, šķiet, ir pazudusi no laboratorijas. Viņš ir pārliecināts, ka kāds to noslēpa, lai viņš to neatrastu! Varbūt jūsu cerība atgriezties savā dīvānā ir palīdzēt viņam noskaidrot, kur tā ir paslēpts, sekojot virknei pavedienu, ko zaglis, šķiet, ir atstājis...